Viela pārdomām
Kas īsti notiek cilvēku prātos, kad viņi nestāsta patiesību, bet ne tāpēc, ka vienkārši nestāsta, bet melo acīs skatīdamies?? Vai viņi jūtas pārāki?? Vai pat mazākā viņu smadzeņu šūna neiedomājas par to, ka maybe šis cilvēks, kam tiek borētas smadzenes zina visu, kā kas ir noticis, vai ticis teikts?? Un kāpēc uz mums tik lielu ietekmi atstāj alkohols? Saprotu ķīmisko iespaidu, bet kāpēc ir jādomā, ka cilvēks neatcerēsies, kas ir noticis iepriekšējā vakarā vai pirms pāris stundām?? Vai tiešām mums šķiet, ka labāk ir noslēpt patiesību un melot, lai sevi celtu debesīs, un padarītu labāku citu acīs?? Ja esam draugi/draudzenes, tad kāpēc ir jāstāsta kaut kādi bullshit?? Vai tiešām no tā mums paliek labāk, nekā no cilvēcīgām attiecībām?? No vienkāršas cilvēciskas izrunāšanās... Atbildības sajūta pret sevi un pret tā saucamajiem draugiem, kur tā ir pazudusi?? Redzu un dzirdu aizvien mazāk no tā.. Kāpēc ir vieglāk atklāties tikko iepazītam cilvēkam, nekā cilvēkam, ko uzskata