...just me...

Ir atkal viens no tiem vakariem, kad negribu būt šeit, Miera ielas dzīvoklī, vēl jo vairāk, negribu atrasties vienā telpā ar kādu cilvēku, kurš nezināmu iemeslu pēc man spēj sabojāt itin visu - garastāvokli, vakariņu garšu un vispārējo nostāju pret tādiem cilvēkiem, kā viņš. Un tad, kad cenšos nomierināt sevi, un pārējos, viss paliek tikai sliktāk, jo pēc lūguma, šobrīd šo sarunu nerisināt, t.i. pie vakariņu galda, everything coming from his mouth just makes me eat faster and get the hell out of there. Vismaz mana istaba ir mana istaba. Te es nevienu nelaidīšu iekšā. Vismaz ne kamēr es esmu te! -- Par kaut ko skaistāku - esmu iečekojusies un izprintējusi boarding pass. Tāpēc viss tagad ir oficiāli un patiešām notiek. Vēl pēdējā nedēļa, brīva no darba un mācībām. Esmu priecīga. Ir palikusi vēl viena nedēļa - un es lidoju projām no šīs vietas, šiem cilvēkiem - jā, daži man tiešām pietrūks, it īpaši tie, ar kuriem man saistās paši jaukākie, interesentākie notikumi, to starp muskatieru vis

Iesākumam. Šī diena ir brīnišķīga. Ne tikai tāpēc, ka ir svētdiena. Un arī ne tāpēc, ka man nav jāstrādā. Arī ne tāpēc, ka mazliet vairāk kā pēc divām nedēļām jau lidoju prom. Šī diena sākās tīri interesanti, un turpinājās mierīgi, savu gaitu nepaātrinot nekādu apstākļu ietekmē. Kas, jāatzīst, bija ļoti patīkami. :) Jebkurā gadījumā. Piecēlos ar domu, (pareizāk mani piecēla telefona zvans, ar tekstu, cikos būšu darbā - tas bija ap plkst 14), ka būs jāiet uz darbu, pa ceļam jāieskrien veikalā un jāiepērk vajadzīgais virtuvei. Bet nē, pēc dušas uzzvanīju Gunčam, šis teica, ka viss esot nokārtots, Direktora draudzene jau esot aizgājusi. Jauki. Tātad visa diena tikai man. Izgāju no mājas, jo zināju, ka mājās visu dienu nosēdēt, neko neizdarīt, tāpat nebūtu nekādas jēgas. Tāpēc droši iekāpu tramvajā, un izkāpu pieturā pie Origo. Iegāju Jāņa Rozes grāmatnīcā un nopirku mehānisko zīmuli un trīs zilas pildspalvas. Paskatījos arī uz lēto grāmatu stendu, bet tur grāmatas nu vienkārši nav n

Pēdējā laikā ir noticis tik daudz. Vairāk gan ir tādu lietu, kas mani pārliecina, ka esmu pieņēmusi pareizo lēmumu - pamest šo valsti, vismaz uz pusgadu. Galvenā - tiek nomainīta mana algu sistēma uz algu, kas principā sastāv no ietirgojuma procentiem. It kā jau ļoti loģiski, bet tieši janvārī, kad tik tiešām ir maz, super maz cilvēku, un janvāris ir mans pēdējais strādājošais mēnesis! Biju iecerējusi, sarēķinājusi, ka nopelnīšu tā, lai nav Londonā jādomā kā izdzīvot. Ka pirmo nedēļu, kamēr iekārtojos, tikmēr tā pa smuko. Bet tagad, visi mani aprēķini - kaķim zem astes. Es tik ceru, ka šī nedēļas nogale būs interesanta, citādāka.. - nāk "jaunās" meitenes - mācīties strādāt. Nu tad arī būs forši - šo weekendu nekādu dakšiņu, nazīšu un karotīšu spodrināšanu, nekādu netīro trauku mazgāšanas.. :D Kafiju, tēju un kapučino pagatavošanas.. He he hee.. Vienīgais labums.. Bet tā, jārāda piemērs, jāmāca, ko un kā.. Būs tik tiešām interesanti. P.S. Ceru uz čajām. Lielām.

..fucking (excuse my french) jealous!! p.s. so happy that my boyfriend is not reading this..

Sarah Jones as a one-woman global village Julia Sweeney on letting go of God Natasha Tsakos' multimedia theatrical adventure ~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~ www.ted.com

... vienā virzienā uz Londonu.. Prātīgi? :) Tad jau redzēsim.. :) http://www.youtube.com/watch?v=Euci0_BBmNE