Šodien bija vēl viena brīvdiena. Neko baigi sakarīgu neizdarīju. Piekārtoju māju, biju veikalā - nopirku dušas želeju, sarkano apelsīnu sulu un veļas pulveri. No rīta spīdēja saulīte, kad pavadīju Mārtiņu uz darba interviju. Aizgāju pačučēt. Kad Mārtiņš ap 12 atgriezās, izdomājām, ka jābrauc skatīties uz St.Paul's Cathedral '. Katedrāli, kuru mēs jau kādu laiciņu gribējām apskatīties. Esot liela un iespaidīga. :) Aizbraucām, visu ceļu lija lietus. Katedrāle tieši kad piegājām, tika slēgta apskatei. Yippi. Bet tad mēs izdomājām, un tā, kā Mārtiņam bija jābūt darbā tik pēc divām stundām, ka mazliet kaut kur jāpsēž. Tur pat blakus St.Paul metro stacijai ir jauka, maza itāļu kafijas kafejnīciņa. Ar "jauka" es domāju, ka darbinieces savā starpā un pret klientiem ir tik tiešām patiesi laipnas. Iedzērām zaļo tēju un baltās šokolādes moku. Sēdējām pie loga un skatījāmies uz cilvēkiem ārpusē. Ir patīkami, ka tad, kad līst lietus, tu atrodies telpās un vari vērot cilvēkus, kas iet savās gaitās - uz darbu, mājām vai kādu restorāniņu vai citu mīlīgu vietiņu, kur pavadīt savu pēcpusdienu.
Kas vēl jauns? Rīt sarunāju darba interviju Market Place ''. Atkal. :) Bet varbūt tā ir kāda zīme par manu lēmuma pareizību? Tieši tajā brīdī, kad saprotu, ka STRADA laikam nav man, man tiek piešķirta iespēja mainīt darba vietu. Protams, man pašai ir jāizspēlē tālākās kārtis pareizi, lai es tiktu pieņemta un tiktu uz izmēģinājuma stundām.
Brīdī, kad biju Market Place pārliecināties par doto iespēju un parunāt ar Caroline, iestādes menedžeri, ienāca sieviete, kuras māsa strādā Nando's restorānos''' un meklē viesmīļus jaunajai vietai. Neliela problēma gan varētu būt tas, ka jaunā vieta ir ļoti, ļoti ārpus Londonas. Nosūtīju e-pastu ar CV un pateicību par dāvāto iespēju un tagad gaidu atbildīti.
Un tomēr, līdz brīdim, kad zināšu kaut ko konkrētāku par citu darbiņu, turos ar zobiem STRADA. Un šoreiz, ar zobiem, nedomāju šī teiciena normālo nozīmi, bet tik tiešām, ar zobiem.. Jo nepatīk. Un es sapratu, kas man nepatīk. Jo es tik tiešām mīlu darbu kā tādu - iepriecināt cilvēkus, apkalpot viņus, darīt laimīgus, redzēt smaidu uz viņu sejām. Bet tiklīdz jārunā ar kādu no darbiniekiem, menedžeriem, tā nekā - smaids uz sejas paliek mākslīgs.
Ja neskaita darbu, lietaino pavasari un ilgas pēc mājām, tad ar mani viss kārtībā - ēdam normāli (dažnedažādas zivtiņas, rīsus, makaronus, dārzeņus un augļus mazāk, bet es cenšos, tik tiešām cenšos ēst vairāk. šodien pat nopirkām ar Dacīti plūmītes. tagad vēders tāds jocīgs, bet kopumā garšīgi), mēģinam vairāk vai mazāk brīvās dienas kaut kur iziet, kaut ko apskatīt (pēdējā laikā!).
Un.. jo vairāk cilvēku ievācas šajā mājā, jo vairāk gribās izvākties. Rotācija šeit ir bezgalīga. Gribētos tajā piedalīties. :)
Vēl viens plus - un es ceru, ka mans menedžeris gejs man teica pareizi - man rīt, tas ir, jau šodien, ieskaitīs naudiņu. Tad riktīgi varēšu sarēķināt kas un kā. Vai vispār kaut kas te sanāk vai nesanāk. Plus, jāskatās, ko piedāvā Market Place un Nando's. :)
Bučas visiem. Turiet īkšķus par mani rīt un domājiet labas domas.
Lai jums jauka diena, mani mīļumi. :*
---------------------
' http://www.stpauls.co.uk/
'' http://www.marketplace-london.com/
''' http://www.nandos.co.uk/index.cfm/
reizāk, cik maz kontaktējos ar saviem tuviniekiem un draugiem, it īpaši tiem, kas man ir mīļi un dārgi. Vai es baidos? No kā? Es neesmu pateikusi paldies par somas atvešanu, neesmu izteikusi līdzjūtību tuvinieka zaudēšanā, neesmu apsveikusi cilvēkus vārda dienās, dzimšanas dienās, ar maģistra grāda iegūšanu.
