omītei

Paldies par visu, un labajiem vārdiem.
Tā gribētos uz Saulkrastiem aizlaist. Pat kaut ko pa dārzu pakašāties. Un bisķi pasauļoties un jaukas āra pusdienas.. Ehh.. Ilgojos pēc tā visa.
Mums it kā saule tagad ārā spīd, bet tomēr auksts un vējains.
Vakar bijām uz Latvijas - Itālijas hokeja spēli. Iekš Daugavas Vanagu fonda Londonas namā (http://www.72qt.co.uk/lv/index.php). Bija jauki. Ar Dacīti, jo Mārtiņš strādāja. Iedzērām Tērvetes alu. Noskatījāmies hoķi. Mūsējie vinnēja. Tas tāds pozitīvs lādiņš bija. Pat aizmirsu, ka esmu apslimusi.
Šodien jāstrādā no 5iem, bet rītā esmu brīva. Tad arī varbūt uz to latviešu bāru aiziesim, jo hokeja spēle atkal.
Pamazām sākam iedzīvoties, sāku pieņemt Londonu kā pilsētu, no kuras daudz var mācīties, daudz iegūt.
Sveicini un samīļo opīti cieši un mīļi. Es jau ilgojos pēc jums visiem, un gribās uz Jāņiem aizbraukt uz Latviju, aiziet uz kadu zaļumballi. Jums vēl arī šovasar Jauniešu dziesmu un deju svētki. Bet tad jau redzēs. Ceru, ka uz pāris dienām varbūt sanāks.
Bučas, sveicini arī visus Gulbenē, saki, ka ar mani viss kārtībā, ka ar mazajiem niekiem tieku galā, bet lielo problēmu pagaidām nav. Dzīvojos, strādāju, viss jauki. Gaidu vasaru.

piedodiet.

neesmu ilgi rakstījusi. bet tas tāpēc, ka strādāju, vai guļu vai vienkārši esmu nogurusi. šodien atkal strādāju no 16 līdz slēgšanai. vakar aizslēdzām par stundu agrāk, jo nebija daudz cilvēku. īpašnieki bija dusmīgi. bet ne jau mēs vainīgi! :D
p.s. ir jau tā, ka, ja ir labi, tad nerakstu, vai ne? bet uzrakstīšu... jo jaunā vieta man tiešām patīk. jā, ir bardaks, bet tāds patīkams bardaks. jo vismaz pagaidām, nenākās ciest no tā.. :)

īsumā

man patīk

Njā..

Nu labi, te nu ir..

Pēdējā sestdiena STRADA mani noveda pie secinājuma, ka kaut kas Tāds nav priekš manis. Ja trīs nedēļu laikā, kopš strādāju viena pati, bez savas treneres, manī radījušas tikai negatīvas emocijas, nepatiku un visu citu, ko vien var iedomāties (ne to pozitīvāko), tad laikam jau kaut kas lietas labā jādara. un pēc sarunas ar menedžeri, kas mani pieņēma darbā, sapratu, ka viss - jātinas prom. Bet mēģiniet mani saprast, es tiešām darīju visu, kas bija manos spēkos, centos pieņemt cilvēkus, ar ko strādāju kopā, bet... Jā, bija labas dienas, vai pareizāk sakot, stundas. :) Kad strādāju kopā ar tiem, kas nav itāļi (un ticiet man, es neesmu nekāda rasiste, vai tāda, kas nepieņemtu citas tautības cilvēkus. Bet tas bija par daudz. Un jā, padomājot, parunājoties ar STRADAS geju menedžera partneri, kas pats nāk no Ņujorkas, bet dzimis ir Maskavā, sapratu, ka nemaz nedaru tik nepareizi, ejot prom no STRADAS. LAbi, tehniski vēl neesmu prom. Rīt dodos ar atlūguma vēstuli. Varbūt vēl izcietīšu vienu nedēļu, ja mani nelaidīs prom, bet ilgāk laikam neizturēšu. Bet, nu tas partneris, man saka, ka mēs visi nonākam tādā punktā savā dzīvē, kad mēs it kā atduramies pret sienu, un saprotam, ka tas, ko daram, nav domāts mums. Jā, es mēģināju, es darīju visu, cik bija iespējams. Jo man patīk pats darbs kā tāds!! Jā, es ieguvu pieredzi, un ne tikai darba pieredzi, bet arī pieredzi attiecībās ar cilvēkiem. Un ieraudzīju pāris punktus, kas būs jāņem vērā verot vaļā savu iestādīti. :)

Jebkurā gadījumā, runāju ar Mārtiņu, viņš akceptē manu lēmumu, jo grib, lai es esmu laimīga. Jauki, ne? Vienkārši, pēdējās dienas, nāku mājās un gaužos par to cik tas un šitas darbā ir bijis tā vai citādāk slikti. Jā, dažreiz labas lietas arī pastāstīju, ja tādas gadījās.

Tagad lielas cerības lieku uz rītdienas trial shiftu. Jo man tā vieta patīk. Zinu, ka būs problēmas, būs grūti pierast pie jaunās vietas, būs grūtības. Bet es tās pārvarēšu. Jo, kopš pašiem darba meklējumu pirmsākumiem, tieši šajā vietā gribēju strādāt. Tagad man būs iespēja sevi pierādīt! :)

Prātā nāk, līdzība ar Jelgavu un LLU. Jo jau tad, kad pieteicos LU, zināju, ka īsti negribu tur mācīties, ka gribu mēģināt Jelgavu. Un, re kā, pēc gada, nomainīju skolu un viss super. Nu labi, protams, braukšana turpu šurpu no mājām uz skolu, agrā celšanās no rītiem un citas mazas lietiņas.. Jā, bet - kopumā - un to es saku no visas sirds - man patīk mācīties Jelgavas LLU. :)

Tā lūk! Te nu ir manu pēdējo divu dienu pārdzīvojumi īsumā.

Tad nu tagad, salieciet roku un kāju pirkus tā, lai par mani turētu īkšķus, un rīt došu ziņu, kas un kā man izdevies. Bučas.

p.s.

Chill un House mīļotājiem:

Cartoon Studio: Lost Cartoon - Amesh

Amnesia Iiza 2006 Essential mix - This is Miami

vēl viens...

..ne pārāk jauks vakars darbā..

sīkāk rītā. rīt brīvs.

Shutter Island

Šodien pabeidzu grāmatu. Tagad jānoskatās filma (1). Grāmata mazliet lika padomāt, pat gandrīz nobīties un sašausmināties. Vienā brīdī - ļoti novērtēt to, ka esmu normāla (cik nu mēs katrs esam :), un mani tuvie cilvēki ir mīļi, jauki un "normāli".
Jā, mana diena. Tīri okeij. Biju uz interviju Market Place. Neko jaunu man nepateica, kopš iepriekšējās intervijas. Tikai šoreiz abas intervētājas izskatījās ļoti pozitīvi noskaņotas un norīkoja man trial shift pirmdien. Jautājums tikai, vai no STRADAs tikšu pirmdien brīva. Nezinu vēl savu grafiku. Bet domāju, ka rīt to varēšu sarunāt.
Darbs bija ļoti mierīgs. Vienu brīdi gan bija diezgan stresaini, pilns ar cilvēkiem, bet kopumā okeij vakars. Nopelnīju dzeramnaudā 10 poundus. Bet ar darbiniekiem vēlaizvien nevaru īsti līdz galam komunicēt. Valodas barjera traucē.
No šīs mājas gan gribu tikt projām. Jāsagaida alga piektdien. Un jāsarēķina. Transports, īre, mazliet ēdiens (pamats, jo ēst var darbā) un kaut kādām atpūtām. Jo, ja ir tikai darbs, mājas, darbs, mājas. Var nojūgties. Vajag atpūtu. Būt prom no visa, kādā vietā, kas dod jaunas emocijas, jaunus pārdzīvojumus, jaunu pieredzi. Liek mazliet aizmirst par darbu. :)

Plus apkārt visu laiku ir tik daudz cilvēku. Mājās.. Uz ielas.. neaprakstāmi daudz cilvēku. Un visu laiku, tie grūstās. Tajos brīžos, kad gribas dusmoties, ir jāatceras pirmie teikumi no filmas "Crash" (2). Varbūt cilvēkiem vajag to pieskārienu, to tuvuma sajūtu, tāpēc viņi tā velkās pa ielu, it kā gaidītu, kad tu viņiem pieskarsies. Bet varbūt arī nē...

Mājās braucu ar autobusu. Es vairs nevaru braukt ar autobusu. Tas ir tik šausmīgi, pārāk ilgi un pārāk daudz cilvēku apkārt. Man jau Latvijā nepatika autobusi. Es labāk izvēlējos vilcienu, tramvaju, sliktākajā gadījumā - tramvaju. Un autobusu tikai tad, ja nav citas iespējas. Un vēl arī tad, kad braucu Ikšķili vai Ogri (agrāk) kopā ar tēvu. Atceros tos braucienus ar ļoti lielu smaidu uz sejas un siltumu sirdī. :) Ilgojos būt maza meitene.

Nu jā. Rīt pirkšu metro travelling card. Tas nozīmē, ka uz darbu tieku nevis 3 stundās, bet pusotrā. :) Yeii..

Tas laikam pagaidām viss. Mēģināšu rīt vai parīt, ja būs labs laiciņš, savā darba pārtraukumā pastaigāšu ap savu darbiņu un pafotogrāfēšu apkārtni. Ielikšu bildītes. ;)

Lai jums jauka diena! Nedēļa! Un vispār pozitīva dzīve! :*

~~~~~~~~~~~~~~~~~
(1) http://www.imdb.com/title/tt1130884/
(2) It's the sense of touch. In any real city, you walk, you know? You brush past people, people bump into you. In L.A., nobody touches you. We're always behind this metal and glass. I think we miss that touch so much, that we crash into each other, just so we can feel something.

Translation/tulkojums:

Tā ir taustes sajūta. Jebkurā pilsētā, tu ej, vai ne? Tu nejauši uzgrūdies kādam, cilvēki ieskrien tevī. LosAndželosā neviens tevi neaiztiek. Mēs vienmēr esam aiz šī metāla un stikla. Es domāju, ka mums pietrūkst šī pieskāriena tik ļoti, ka mēs ietriecamies viens otrā tikai lai kaut ko sajustu.

Revolver

Šodien bija vēl viena brīvdiena. Neko baigi sakarīgu neizdarīju. Piekārtoju māju, biju veikalā - nopirku dušas želeju, sarkano apelsīnu sulu un veļas pulveri. No rīta spīdēja saulīte, kad pavadīju Mārtiņu uz darba interviju. Aizgāju pačučēt. Kad Mārtiņš ap 12 atgriezās, izdomājām, ka jābrauc skatīties uz St.Paul's Cathedral '. Katedrāli, kuru mēs jau kādu laiciņu gribējām apskatīties. Esot liela un iespaidīga. :) Aizbraucām, visu ceļu lija lietus. Katedrāle tieši kad piegājām, tika slēgta apskatei. Yippi. Bet tad mēs izdomājām, un tā, kā Mārtiņam bija jābūt darbā tik pēc divām stundām, ka mazliet kaut kur jāpsēž. Tur pat blakus St.Paul metro stacijai ir jauka, maza itāļu kafijas kafejnīciņa. Ar "jauka" es domāju, ka darbinieces savā starpā un pret klientiem ir tik tiešām patiesi laipnas. Iedzērām zaļo tēju un baltās šokolādes moku. Sēdējām pie loga un skatījāmies uz cilvēkiem ārpusē. Ir patīkami, ka tad, kad līst lietus, tu atrodies telpās un vari vērot cilvēkus, kas iet savās gaitās - uz darbu, mājām vai kādu restorāniņu vai citu mīlīgu vietiņu, kur pavadīt savu pēcpusdienu.
Kas vēl jauns? Rīt sarunāju darba interviju Market Place ''. Atkal. :) Bet varbūt tā ir kāda zīme par manu lēmuma pareizību? Tieši tajā brīdī, kad saprotu, ka STRADA laikam nav man, man tiek piešķirta iespēja mainīt darba vietu. Protams, man pašai ir jāizspēlē tālākās kārtis pareizi, lai es tiktu pieņemta un tiktu uz izmēģinājuma stundām.
Brīdī, kad biju Market Place pārliecināties par doto iespēju un parunāt ar Caroline, iestādes menedžeri, ienāca sieviete, kuras māsa strādā Nando's restorānos''' un meklē viesmīļus jaunajai vietai. Neliela problēma gan varētu būt tas, ka jaunā vieta ir ļoti, ļoti ārpus Londonas. Nosūtīju e-pastu ar CV un pateicību par dāvāto iespēju un tagad gaidu atbildīti.
Un tomēr, līdz brīdim, kad zināšu kaut ko konkrētāku par citu darbiņu, turos ar zobiem STRADA. Un šoreiz, ar zobiem, nedomāju šī teiciena normālo nozīmi, bet tik tiešām, ar zobiem.. Jo nepatīk. Un es sapratu, kas man nepatīk. Jo es tik tiešām mīlu darbu kā tādu - iepriecināt cilvēkus, apkalpot viņus, darīt laimīgus, redzēt smaidu uz viņu sejām. Bet tiklīdz jārunā ar kādu no darbiniekiem, menedžeriem, tā nekā - smaids uz sejas paliek mākslīgs.
Ja neskaita darbu, lietaino pavasari un ilgas pēc mājām, tad ar mani viss kārtībā - ēdam normāli (dažnedažādas zivtiņas, rīsus, makaronus, dārzeņus un augļus mazāk, bet es cenšos, tik tiešām cenšos ēst vairāk. šodien pat nopirkām ar Dacīti plūmītes. tagad vēders tāds jocīgs, bet kopumā garšīgi), mēģinam vairāk vai mazāk brīvās dienas kaut kur iziet, kaut ko apskatīt (pēdējā laikā!).
Un.. jo vairāk cilvēku ievācas šajā mājā, jo vairāk gribās izvākties. Rotācija šeit ir bezgalīga. Gribētos tajā piedalīties. :)
Vēl viens plus - un es ceru, ka mans menedžeris gejs man teica pareizi - man rīt, tas ir, jau šodien, ieskaitīs naudiņu. Tad riktīgi varēšu sarēķināt kas un kā. Vai vispār kaut kas te sanāk vai nesanāk. Plus, jāskatās, ko piedāvā Market Place un Nando's. :)
Bučas visiem. Turiet īkšķus par mani rīt un domājiet labas domas.
Lai jums jauka diena, mani mīļumi. :*
---------------------
' http://www.stpauls.co.uk/
'' http://www.marketplace-london.com/
''' http://www.nandos.co.uk/index.cfm/

Darbs STRADA*

Barrington Levy - Murderer
Ar ko lai sāk?
Sākumā šķita, ka šis darbs būs kā radīts man - darbs ar cilvēkiem, restorāns** (cita veida pieeja klientu apkalpošanai), restorāna ēdieni - kopumā kaut kas pilnīgi jauns. Tas protams ir labi - pieredzei. :)
Treniņa nedēļa ir pagājusi, mana pirmā patstāvīgi strādājošā nedēļa arī. Sāku saprast, kas te notiek. Pagaidām vēl īsti nešķiet, ka esmu pieņemta kā viena no komandas. Lai gan man saka, ka varu jautāt, ja man jaut kas ir neskaidrs, bet vienmēr, kad man kaut kas ir neskaidrs, ir tāda stresaina situācija, visi skrien kur kurais, jāapkalpo daudz cilvēku un nenormālos ātrumos. Tas viss tik tāpēc, ka menedžments STRADA tāds mazliet jocīgs. Bet jocīgs nevis Latvijas mazajos mērogos, bet Londonas masīvā. :D
Guns N' Roses - November Rain
Sākot jau ar to, ka cilvēku daudzums šajā vietā nav atkarīgs no klientu daudzuma, jocīgi, bet fakts. Tad, kad klientu maz, zālē ir apmēram 8 viesmīļi, plus bārmenis un "runner" (cilvēks, kurš, kad viesmīļiem nav laika, ēdienu aizgādā galdiņam). Tas ir daudz par daudz. Bet kad restorāns ir gandrīz pilns, ir lielās grupas, piemēram, 3 lielie galdi ar 15 cilvēkiem katrā, tad zālē ir 3 viesmīļi. Normālā gadījumā zālē, kuras ietilpība ir 170 cilvēki, jābūt 8 viesmīļiem (20 cilvēki uz katru viesmīli). Ja skaita vienu vai divus bārmeņus, kas arī var strādāt kā viesmīļi, tad = 1 menedžeris, galvenais viesmīlis (maitre d'hotel), 2 bārmeņi un 5 viesmīļi vai 1 bārmenis un 6 viesmīļi. Visi sadalīti pa sekcijām.
Sting - Englishman In New York
Tas laikam ir galvenais, kas man nepatīk šajā vietā. Bet nu.. Ar to jau vienu problēmu viss sākas. Ja ir "zapara", tad sākas stress un visi tādi uzvilkti, kaut ko baigi skrien un dara. Nevaru pierast pie tā, ka tik nenormāli jāskrien. Jā, Albertā bija jāskrien, bet tas bija citādāk - tur atmosfēra, pieeja bija daudz draudzīgāka. Ne tik stīva un saspringta kā šeit. Piemēram, ir tie 8 soļi, kas ir jāizpilda servisa laikā. Bet ja man ir kādi 6 galdiņi, viens no tiem ir lielais galds uz 10 cilvēkiem, tad kā lai es paspēju pēc tam, kad kāds no "runner"iem ir aiznesis ēdienu, pajautāt kā viņiem garšo. Es to atceros, un ieraugu tikai tajā brīdī, kad klienti jau gandrīz ir paēduši.
Bryan Adams - 18 Till I Die
Man laikam vienkārši gribētos, lai viss notiek mazliet lēnāk, kā tas pieklātos restorānam. Lai būtu personiskāka pieeja klientiem. Lai viss būtu skaistāk. :) Lai pasaule, un tai skaitā es, būtu laimīgāka. :)
Cosmos - Dūdieviņš
Tas pagaidām viss. Jāceļ augšā Mārtiņš un jādodas uz darbu.
Lai jums visiem jauks vakars!
P.S. Īpašs sveicien maniem muskatieriem. No jums tik maz kas dzirdams. Ceru, ka Mo jums nodos manus apskāvienus. Bučas, manas daiļavas.
_______________________
* STRADA is all about great quality, freshly prepared pizzas, pastas and risottos served in stylish, contemporary surroundings.
** A restaurant prepares and serves food, drink and dessert to customers. Meals are generally served and eaten on premises, but many restaurants also offer take-out and food delivery services. Restaurants vary greatly in appearance and offerings, including a wide variety of cuisines and service models.
Moby - James Bond Theme [Moby's Re-Version]

Hmm.. Negribu..

piedodiet, pēdējās pāris dienas nekādīgi negribu neko rakstīt. darbā liels nogurums, visa tā braukāšanās turpu šurpu. plus mājās nekādas atpūtas. tik daudz cilvēku apkārt. kāds vienmēr kaut ko gribēs ar tevi parunāties.



jā, man vakar bija brīvdiena, bet ko tas man deva? pusdienu nogulēju, pāris stundiņas pastaigājos apkārt pa Ilfordu, un tad noskatījāmies ar Mārtiņu 2 The Sopranos sērijas. :) Duša un saldi sapnīši.
Ceru, ka mazliet vēlāk, vai rīt no rīta būs vairāk iedvesmas kaut ko rakstīt.
P.S. Darbs.. eh, darbs.. Šonedēļ atkal 5 dienas strādāju - un visas slēgšanas. Tās slēgšanas tik nogurdinošas.. :(

PSDEC

mēroju garo ceļu uz darbu un izrādās - nokavēju pirmo staff meetingu. tāds marazms. es zināju, ka notiks, bija izlikts paziņojums, bet es kaut kā nenoreaģēju vai/un aizmirsu. stulbi. tik pat stulbi, kā nosist gulbi. nu ja. un darbā man jābūt 6 h vēlāk.
atbraucu mājās. iečekoju draugus, mailu un facebook, kā arī blogu. ikdienas rituāls. bet kā šodien no rīta dusmojos uz sevi. ka neesmu bijusi pietiekami uzmanīga, un neesmu pifiksējusi to darbinieku satikšanos.
tagad ēdu makaronus ar kečupu un dzeru karsto šokolādi (lasīt: vāju kakao).
jāizmazgā mati. varbūt mazliet jāpaguļ.

pēdējās dienas

pēdējā nedēļa ir bijusi diezgan aizņemta. sākot ar to, ka strādāju gandrīz katru dienu, mājās jāpilda visādas treniņu grāmatas, jāmācās ēdienkarte, vīnu karte, deserti. īsāk sakot, ir ko darīt.
šodiena brīva. dienas kārtība tāda pati, tikai jāstrādā nav. :)
pie mums saulains un silts laiciņš, grādi +13.
esmu atvērusi kontu bankā, kurā man pārskaitīs algu. šim kontam klāt nāk papildus karte, kas man jānosūta uz Latviju (piemēram, mammai) un tad es bez maksas varu nosūtīt naudiņu uz Latviju. vai nav jauki? vēl pāris ekstras, - ceļojumu apdrošināšana, telefona apdrošināšana, un citas lietas, kuras man šķiet nemaz nevajadzēs.. :)
kopumā, laime un prieks pārņem manu sirdi.
drīz ieradīsies Mo ar Laimas saldumiem.
labi, tagad jāķeras pie treniņgrāmatas, un ēdienkartes izzināšanas.
šo piektdien, saņemšu pirmo aldziņu, yei! kaut kā būs jāatzīmē. :) ieteikumi?

Par iepriekšējo un tagadējo.

Nu tad tā.

Jā, piekrītu - cukurs varēja būt lētāks.. Tāpat kā olas..

Bet tas kondicionieris - omg - super laba firma. Tāpēc gan jau ir kāds āķis. Izmazgāšu galvu, tad redzēsim.. :)) Un veļas pulveris - labi smaržo.. Izmazgāju gultas veļu.. Tagad tādā kā pavasarī guļu.. :P

Bet, par garšām....

Kartupeļi te ir saldāki, ķiploki nav tik asi, kā pierasts, tāpēc (mammai un omītei varētu patik tālākais) tos lietoju lielos daudzumos gandrīz katrā ēdienreizē! Olas.. ja neskaita to, ka normālu omleti nevar uztaisīt, jo pannas ir briesmīgā stāvoklī un rauj klāt visu, kas pagadās, tad - vārītas oliņas ar sviestiņu un sāli.. Nu tieši tā, kā mājās.. :)

Gaidot mājās Mārtiņu, noskatījos filmu Predator, - ar Kalifornijas gubernatoru galvenajā lomā. :D Nebiju redzējusi. Patika. Gaidu II. Gan jau dzrīzumā būs. Te ir pāris satelīta kanāli, kuri vakaros rāda tīri labas filmas. Vismaz ir ko darīt. :)

Bučas visiem. Rakstīšu vēl..

P.S. Rīt svarīga diena - dodos darba un darba formas meklējumos. :)

Ļoti vajadzīgs ieraksts

Pēdējā laikā ir noticis tik daudz. Vairāk gan ir tādu lietu, kas mani pārliecina, ka esmu pieņēmusi pareizo lēmumu - pamest šo valsti, vismaz uz pusgadu. Galvenā - tiek nomainīta mana algu sistēma uz algu, kas principā sastāv no ietirgojuma procentiem. It kā jau ļoti loģiski, bet tieši janvārī, kad tik tiešām ir maz, super maz cilvēku, un janvāris ir mans pēdējais strādājošais mēnesis! Biju iecerējusi, sarēķinājusi, ka nopelnīšu tā, lai nav Londonā jādomā kā izdzīvot. Ka pirmo nedēļu, kamēr iekārtojos, tikmēr tā pa smuko. Bet tagad, visi mani aprēķini - kaķim zem astes.

Es tik ceru, ka šī nedēļas nogale būs interesanta, citādāka.. - nāk "jaunās" meitenes - mācīties strādāt. Nu tad arī būs forši - šo weekendu nekādu dakšiņu, nazīšu un karotīšu spodrināšanu, nekādu netīro trauku mazgāšanas.. :D Kafiju, tēju un kapučino pagatavošanas.. He he hee.. Vienīgais labums.. Bet tā, jārāda piemērs, jāmāca, ko un kā.. Būs tik tiešām interesanti.

P.S. Ceru uz čajām. Lielām.

Dzīve

nu jau atkal kādu brīdi nekas nav rakstīts. bet nav īsti arī ko teikt. nē, ir ko teikt, bet negribās. tāpat jau viss pa vecam. studijas, darbiņš, mīļums. kalni un lejas. tieši tā, kā vajag.

mamma Krētā. es pati iespējams laidīšu uz Spāniju. redzēs, kā tur ar studijām būs, jo ar darbiņu viss sarunāts.

gribās gūt tādu mazu atvasaru. jo tagad pa klaviatūru klabinu ietinusies segā, mazliet nosalušiem pirkstiem. nav kas tēju uztaisa. pulkvedis strādā.

nekas. tātad - viss kārtībā. atskaitījusies esmu. cerams, ka tuvākajā laikā būs iedvesma, uzrakstīšu kko sīkāk. buchas.

V.d.

he he. atkal ir sākusies jauna diena. tikai šoreiz tā ir īpaša - mana tēva un mana vārda diena. :) un atkal es veicu ierakstu ar mini tekstu par neko, lai gan runājamā ir tik daudz. :) labi, tagad uz darbiņu un gan jau vēlāk. :) gribu izgulēties. forši būtu, ja es varētu savu v.d. nogulēt.. :D vai par to draud kāds māņticības sods? :D

hi hi haaa

he he

/bāāāc! man bija tik labs ieraksts, bet es kko uzlaboju,
palaboju un netīšām izdzēsu, tagad nevaru atgūt/

:(

ieraksta esence bija -

i'm awesomely good and happy.

this day is wonderful. and maybe i am falling in love.

donno.

ā, jā, un esmu darbā.

-esences beigas.

āā, jā, vai teicu, ka šodien pārvācos??

:D
he he

Autors: Pulvedis Miegamice