Shutter Island

Šodien pabeidzu grāmatu. Tagad jānoskatās filma (1). Grāmata mazliet lika padomāt, pat gandrīz nobīties un sašausmināties. Vienā brīdī - ļoti novērtēt to, ka esmu normāla (cik nu mēs katrs esam :), un mani tuvie cilvēki ir mīļi, jauki un "normāli".
Jā, mana diena. Tīri okeij. Biju uz interviju Market Place. Neko jaunu man nepateica, kopš iepriekšējās intervijas. Tikai šoreiz abas intervētājas izskatījās ļoti pozitīvi noskaņotas un norīkoja man trial shift pirmdien. Jautājums tikai, vai no STRADAs tikšu pirmdien brīva. Nezinu vēl savu grafiku. Bet domāju, ka rīt to varēšu sarunāt.
Darbs bija ļoti mierīgs. Vienu brīdi gan bija diezgan stresaini, pilns ar cilvēkiem, bet kopumā okeij vakars. Nopelnīju dzeramnaudā 10 poundus. Bet ar darbiniekiem vēlaizvien nevaru īsti līdz galam komunicēt. Valodas barjera traucē.
No šīs mājas gan gribu tikt projām. Jāsagaida alga piektdien. Un jāsarēķina. Transports, īre, mazliet ēdiens (pamats, jo ēst var darbā) un kaut kādām atpūtām. Jo, ja ir tikai darbs, mājas, darbs, mājas. Var nojūgties. Vajag atpūtu. Būt prom no visa, kādā vietā, kas dod jaunas emocijas, jaunus pārdzīvojumus, jaunu pieredzi. Liek mazliet aizmirst par darbu. :)

Plus apkārt visu laiku ir tik daudz cilvēku. Mājās.. Uz ielas.. neaprakstāmi daudz cilvēku. Un visu laiku, tie grūstās. Tajos brīžos, kad gribas dusmoties, ir jāatceras pirmie teikumi no filmas "Crash" (2). Varbūt cilvēkiem vajag to pieskārienu, to tuvuma sajūtu, tāpēc viņi tā velkās pa ielu, it kā gaidītu, kad tu viņiem pieskarsies. Bet varbūt arī nē...

Mājās braucu ar autobusu. Es vairs nevaru braukt ar autobusu. Tas ir tik šausmīgi, pārāk ilgi un pārāk daudz cilvēku apkārt. Man jau Latvijā nepatika autobusi. Es labāk izvēlējos vilcienu, tramvaju, sliktākajā gadījumā - tramvaju. Un autobusu tikai tad, ja nav citas iespējas. Un vēl arī tad, kad braucu Ikšķili vai Ogri (agrāk) kopā ar tēvu. Atceros tos braucienus ar ļoti lielu smaidu uz sejas un siltumu sirdī. :) Ilgojos būt maza meitene.

Nu jā. Rīt pirkšu metro travelling card. Tas nozīmē, ka uz darbu tieku nevis 3 stundās, bet pusotrā. :) Yeii..

Tas laikam pagaidām viss. Mēģināšu rīt vai parīt, ja būs labs laiciņš, savā darba pārtraukumā pastaigāšu ap savu darbiņu un pafotogrāfēšu apkārtni. Ielikšu bildītes. ;)

Lai jums jauka diena! Nedēļa! Un vispār pozitīva dzīve! :*

~~~~~~~~~~~~~~~~~
(1) http://www.imdb.com/title/tt1130884/
(2) It's the sense of touch. In any real city, you walk, you know? You brush past people, people bump into you. In L.A., nobody touches you. We're always behind this metal and glass. I think we miss that touch so much, that we crash into each other, just so we can feel something.

Translation/tulkojums:

Tā ir taustes sajūta. Jebkurā pilsētā, tu ej, vai ne? Tu nejauši uzgrūdies kādam, cilvēki ieskrien tevī. LosAndželosā neviens tevi neaiztiek. Mēs vienmēr esam aiz šī metāla un stikla. Es domāju, ka mums pietrūkst šī pieskāriena tik ļoti, ka mēs ietriecamies viens otrā tikai lai kaut ko sajustu.