interesants vakars

Vakar bija super jauks vakars - latviešu vakaru uzrīkojām Mārtiņam par godu. :) Mārtiņa draugi pa dienu bija aizgājuši uz krievu veikaliņu "Gastronom". Es domās piedalījos.. :) Nopirka šprotītes, Dzintara kausēto sieru - kaut kas no Latvijas. Cido sula. Cepām ķiploku grauzdiņus. Pēc tam ieņēmām pīpētāju istabu - visa vakara gaitā ļoti nedaudzi cilvēki ieradās šajās telpās. Laikam nobijās.. :) Prieks. Latvieši tik tiešām pārņem pasauli. Ēdām arī kūku - keksu ar rozīnēm un citiem sausajiem augļiem. Pārsteidzoši, man garšoja. :) Un Mārtiņam tika kartupeļu maiss - dzimšanas dienas dāvana. :)
..
nākamā diena - guļam līdz 3iem. pavadīju Mārtiņu uz darbu, pastaigāju pa veikaliem. nācu mājās - mācījos ēdienkarti.
..
pēdējais vakars Aivitai - sagribējās mazliet vīnu - kaut kā atzīmēt. izstaigājām no mājas uz vienu pusi, uz otru pusi - neviens veikals nav vaļā. nav jau liels pārsteigums - trešdienas nakts, pulkstens 2. beigu beigās: pulkstens ir gandrīz 5 no rīta, Mārtiņš ir atpakaļ, un mēs dzeram alu, nu bet tā bišķīt, do not worry. :)

Pozitīvi!

Iesākam nedēļas nogali piektdien no rīta. Savācam visus nepieciešamos ļautiņus, kā vēlāk uzzinam vienu vai otru lielāku sēni, bet kopumā ļoti jauku kompāniju. ;)

Pa ceļam mazliet paguļam, jo kā nu kura pavadīja nakti, īsti gulēt nebija sanācis, bija jānoķet nokavētais miegs. :D Pa ceļam arī veikals - saldie jogurtiņi, saulespuķu maizītes un aukstā zupiņa. :)) Paldies lielajai mašīnai un bagāžniekam, mašīnā sagāja visas mantas, arī mans 6-vietīgais guļammaiss. :)

Paliksim pa nakti kkur Ainažos pie šoferīša bērnības drauga, tāpēc vispirms noliekam mantas. Un tad paēst pie šoferīša mammītes - ceptas ziftiņas un pankūkas ar zemeņu ievārījumu. Ņammīgi.. :)

Mašīnu atstājam pļavā, izskatās kā aizvakar speciāli nopļauta, lai mazliet piepelnītos izīrējot savu privāto īpašumu, bet nu kas ta mums, izmantojam pēc pilnas programmas. :) Un ar kājiņām uz festivāla norises teritoriju.. :)

Pastaigājam apkārt, bet tie īstie dziedoņi jau tikai vēlā vakarā uzstājās.. Tāpēc vienam no pienācējiem pasūtam aliņus, jo nu, beidziet, festivālā pa to cenu, ko prasa pārdevēji, nu nekādi.. :D Jebkurā gadījumā, tradicionālais tosts tiek izteikts pie Salacgrīvas vidusskolas uz soliņa ļoti jautrā kompānijā. He he..

Nu un tad - beidzot - izvairoties no Dj Vampīra, ložņājam pa teritoriju, viesojoties šūpuļtīklu rajonā, aizejot līdz jūriņai un paklausoties mazliet no visa - Dohertiju, Tīģerlillijas un protams, tos vaininiekus, kāpēc vispār uz šo festivālu braucām - Prāta Vētru. Koncerts kā jau koncerts, lielāku pārsteigumu guvu pēc Prātnieku uzstāšanās, kad uz skatuves uzkāpa Reigani!!! :D:D Bet nu pāris dziesmas un arī viņi ir prom.. Arī Dacīte jau vairs nevar izturēt, un mēs dodamies uz mājām..

Pilnībā aizmirsu vēl vienu svarīgu lietu - iegravētās zīmītes un tikšanās pie Laimas pulksteņa.. :P

Nākamais rīts veiksmīgi iesākas, vismaz dažiem, ar braucienu uz Igauniju pēc aliņiem.. (nedomājiet ka mēs dzērām daudz, nu nebija daudz, mēs kā civēki tač arī bijām daudz, nu kādi 6 :D:D) Nu ja, un tad aizbraucām uz Salacu papeldēties.. Kā nu kurš šo izklaidi uztvēra!? Man protams odi, dunduri un citi knišļi pārāk nepatīk, tāpēc arī par šo atpūtu pie upes nebiju sajūsmā.. Fui.. Bet kad turpinājām ceļu, un pie mammītes dabūjām auksto zupu.. Vot tas ir to vērts! :))

Nu un ko tagad?? Atpakaļ uz festiņu!! Instrumentus nokavējām. :( Hobos un ZigZag nokavējām. :( Toties tik labi laiku pavadījām MammaDaba Kušš Tuss teltī un pie Jengas.. Improvizācijas, dzejas lasījumi, indiešu dejas - skaisti. :)

Normāli aizliegtās darbības skolas pagalmā.. Yeiii... :D To zin tik es un viņa.. Derētu atkārtot. ;):D

Nu ja - un tad arī Mobijs ir klāt - Tas tik tiešām bija šovs!! Trakojām un dziedājām visi trijātā līdzi.. Brīnišķīgs pasākums.. Un par to trešo personāžu teikšu tev tā, tāpat kā teicu šodien Annuškai, ļaujies! :P

Nākamajā rītā - lēns ceļš mājup. Protams, mašīnā guļam. :)

Eh, aizmirsu, paspējām arī saldējumu apēst!!! Šovasar nemaz tik daudz neesmu ēdusi saldējumus, nu vismaz salīdzinājumā ar citiem gadiem, pat ziemām... :D

Laikam jau jāsaka paldies kādam cilvēciņam, kurš pagājušā gadā Dačuku uzaicināja uz Jūrkalni, un tamdēļ Dačuks uzaicināja mani, bet es nebiju uz Prātnieku Mežaparka konci. Tamdēļ arī solījums aizvest mani uz nākamo PV konci. :) Redz kā.. Paldies.

Pasākums izdevies, atmiņas foršas. :P

P.S. Dačuk, tik nākamreiz mēs patstāvīgi, ja? Un tu jau saproti, par ko es, vai ne? :D

2 šampja pudeles, 1 glāze un Sarkanie Marļiki

..to, lūk, es saucu par vakariņu.. labu vakariņu, par kuru, vakara sākumā ir iedzerts tosts!! :)) O jā.. :))
..nu un tātad, vakara izklāsts!:
1) gatavošanās: ieskats draugiem.lv, lai noskaidrotu, cikos tad īsti pasākums sākas ;) tālāk seko pati taisīšanās - šampis, vēstules Annuškai,kas tā arī beigu beigās mūs uzmeta :( ,sashas sms ar jautājumu, are u comin to r n r nite?, tosti daudz kam par godu un galvenais:"Par labu vakaru"<--nu kā jau ierasts :D:D... actiņas, meiteņu klačas, smiešanās, galu galā piebeigta šampja pudele & skrējiens lejā pa trepēm gluži kā decembrī..:D
2) ceļs turp: viss kā ierasts, transports K2, pa barona ielu uz vecrīgas pusi. pie roka uzbūvēta āra vasaras terase, nekas tā īsti vēl nav sācies, un mēs esam tieši laikā. :) apsveicinamies ar Paulu un dodamies iekšā. nevienas pazīstamas sejas, līdz... Sasha, Agnese un Krišs tiek pamanīti. :) Un pārtijs var sākties.. Mango Punšs.. Bēdīgais un vienlaicīgi iepriecinošais zaudējums, un mēs domājam, ko darīt tālāk..
3) tālākās darbības: šampanieša dzeršana Krišiņa mašīnā (Mazda brum brum ar 1,3 motoru un 16 vārstiem, lai ko tas nozīmētu) :D sarunas par un ap visu ko, bet īstenībā ne par ko.. :D un tāāād - dodamies pastaigā par un iekš Rock n Riga un...
4) sarunas iekš masīnas siltajām telpām, ērtajiem sēdekļiem un brīnišķīgo mūziku.. aaa... un perfektā sabiedrība.. labākā draudzene un puisis ar bungu vālītēm.. tad tik prasījās atlauzt panelīti, saštimēt vadiņus un aizbraukt tālēs tumšajās.. :))
5) izklausās baigi ātri, bet tā nemaz nav!, bet došanās mājup.. ātras un drošas braukšanas skola.. :D ļoti patika braukšanas stils.. ļoti..
6) pavisam aizmirsām, ja neskaita džeku ar aliņu, tad mašīnā bija vēl viens personāžs - Bass - kurš Dačukam traucēja izbaudīt ceļu mājup.. :D :))
7) tas nekas, ka smaržas, tik tikko atgūtās smaržas atstāju mašīnā.. pavisam negribot, vai pareizāk, pavisam nepiefiksējot.. jebkurā gadījumā, nejauši.. :D:D bet atvadas, garas un smieklīgas (hi hi hi veidīgas).. :D
8) aizmirsām piebilst, ka pievakarē vēl paspējām uzlaist Danci.. :)) Nu nepārāk jaukā sabiedrībā ( un jaukā es domāju, profesionālā) , bet kāda ir, tāda ir..
9) Buchas man, buchas Tev, buchas mums visiem, un labas nakts vēlējumi..
10) P.s veidā: gribēšu samaksu par Marļikiem.. nu kaut kad vēlāk.. ;):P
Total:
-šampis - labs
-koncerts - bija ok
-kompānija - dievīga
-20.maijs - vēlaizvien spēkā

Lai Jums jauka nakts, un jauks nākamais rīts! Es braucu pirkt mēbeles!!! :D

pēdējais p.s. - sagriezts šķiņķītis un siers - dievīgs pirms došanās gulēt ēdiens!! ;)

Musketieru Nakts!

Trīs musketieri atkal kopā! :D:D

Beidzot ar čiksām bijām atkal kopā sanākušas pasēdēt mūsu iemīļotajā Metro. Daudz jau cilvēku nebija, kā vienmēr, tie paši bārmeņi, tās pašas acis, tās pašas rokas, tikai Andrītis šoreiz noskuvies. :) Longijs un vīns raisa sarunas, bet durakos palieku es. :D Nu labi, no trīs reizēm spēlētām, vienu reizi es, bet pārējās Dačuks un Annuška. Tomēr kādu reizi ir arī jāzaudē.. :D
Un tad ieradās divi puiši, kas tajā dienā bija palikuši bez olām.. :) Smieklīgi ne? Tieši pirms Lieldienām, kad tā ir jākrāso. :D Bet īstenībā, tam ir pavisam vienkāršs izskaidrojums - spēle draugiem.lv. Eh, nu ko par to..
Palēnām, vārdu pa vārdam, ierodas arī mūsu "glābējs" :D - Valdis Lūriņš. :D Un kā tad bez pudeles - šampis galdā, un Annu nelaižam prom. Bet nekā, šī aizšmauc spēlēt Katanu. :(:P
Tā nu mēs paliekam divi musketieri, kuriem šinī vakarā ir svarīgs uzdevums - aiziet uz ČBK - aiziet paklausīties Dziļā Nemaņā - aiziet paraustīt Balerīnu aiz matiem (lasīt: lauvu aiz ūsām :D ) - aiziet noskaidrot ar kāda koka vālītēm spēlē DN bundzinieks. Principā, ja mēs tā atklāti runājam, :D - viss tika izdarīts un tātad uzdevums paveikts godam. ;) Un papildus, guvām arī svarīgu suvenīru - vienu no "slavenajām" vālītēm - Silverfox 5A. :D Vakaru īpaši jautru padarīja Psihā. :P (Neuztvert kā uzbraucienu! :D ). Kapēc vienkārši nevar pieņemt, ka ir tādas dabiskās tieksmes cilvēkam, kā runāties ar citiem sev pazīstamiem cilvēkiem? Pie tam, ja tie ir tik forši, kā mēs ar Dačuku. :P C'mon!! :D
Ā, jā, grupa bija tīri tā neko. Sen nebiju bijusi uz kādu dzīvās mūzikas konci. Pie tam, ar vecātēva akceptu! Kas tik bieži negadās.. :D Bet nu jā, lai saglabātu ticamības momentu, vectēvs nezināja uz kāda koncerta apmeklējumu viņš dod piekrišanu. :)
Vakara gaitā we realized:
1) Mēs esam foršas!
2) Balerīna ar mums visticamāk nerunās :D
3) Pasaule ir maza, tam pierādījums ir Sapņu Līgavainis un Raimonds..
4) Cilvēkiem ir ļoti liela vēlme (neapzināta gan) sadomāties to, kā nemaz nav. Pēcāk uz šīm domām balstīt darbus un vēlāk radīt pārpratumu situācijas. :)
5) Jāiet gulēt ir laicīgi! It īpaši ja nākamajā dienā ir darbs :(
6) Par labu nakti! (drink)

(hugs&kisses)

Nu, bet tagad tiešām, saldu dusu un uz čučumuižu. :)

Fona mūzika: Depech Mode instrumentālie gabali. ;)

Parasta Marta Svētdiena

Neesmu ilgi neko rakstījusi.. Ir prasījies.. Par pavasari, par balli, par labiem cilvēkiem apkārt, par nelieliem pārsteigumiem pirmdienu rītos un par labi pabeigtu studiju nedēļu.. Bet nekas, tas lai paliek pie manis, sirsniņā.. Visu jau tāpat neuzrakstīšu, un visu jau tāpat jūs nesapratīsiet..

Bet šodien viss ir nostājies savās vietās.. Sirdī un ķermenī tāds vieglums un miers..

Jocīgi it īpaši tāpēc, ka šodien sajutos vientuļa.. Bet ne par to ir stāsts.. Pie tam, tas bija no rīta, un nu jau vairs nav taisnība.. Nē, nu ir, bet nesāp tik ļoti..

Tātad šodien es sajutu iestājamies pavasari.. Vismaz tā pamazām nākot uz manu pusi.. No rīta mani pamodināja saulīte, ļoti silta, silta saulīte, kas mani modinās šķiet nākamos 3 mēnešus.. Par ko, starpcitu, es esmu pateicīga, jo tad diena iesāksies saulaini, priecīgi un vispārēji pozitīvi..

Un saruna ar kursabiedru, kaut arī par ķīmijas tēmu, manī radīja nelielu, bet patīkamu satraukumu.. Tādu, kas rodas aktieriem tūlīt, tūlīt pirms izrādes sākuma.. Saruna, kas it kā neko nenozīmē, man deva vēlvienu pozitīvisma lādiņu šai dienai.. Es pat paspēju aizmirst, cik grūta man būs nākamā nedēļa, ar visiem tiem laboratorijas darbiem, ieskaitēm, prezentācijām un eseju rakstīšanām.. Paldies..

Bet, ja vien jūs zinātu, un man šķiet, ka daži nojauš, ka ir vajadzīgs tik maz, šķietami vienkāršas un nenozīmīgas darbības vai pasacīti vārdi, lai diena kļūtu gaišāka un nenodzēšams smaids parādītos uz sejas..

Un šodien taču ir Sieviešu Diena! Protams, mans opaps īsti neatbalsta šādus pasākumus, jo īpaši tāpēc, ka tās vairāk ir krievu tautības tradīcijas.. Bet es tāpat, omītei uzdāvināju narcisītes, dzeltenas, dzeltenas, kā saulīte.. Un viņa priecājās.. Un par to, ka priecājās viņa, priecājos es.. Vēl viens mazs labs darbiņš, un vēl viens labs momentiņš, ko atcerēties par šo burvīgo dienu.. :)

Pati galvenā, varbūt ne tik ļoti nozīmīga uz šo brīdi, jo es pie secinājuma nonācu, kad kārtoju drēbju skapī izmazgātos palagus un dvieļus, ka, lai arī Mērfija likums māca: - Nekad nelaid vaļā to, pie kā turies, pirms neesi pieķēries pie kaut kā cita. -, nu nav tās dzirkstelītes.. Es domāju, ka mēs abi to saprotam.. Ir jālaiž vaļā! Tikai abi šķiet negribam to atzīt viens otram.. Sarežģīta ir šī dzīve..

Bet tā, kā tā nepaliks vieglāka, ir jāiemācās dzīvot šo pašu pēc iespējas pozitīvāk, un ņemot visu, ko tā mums sniedz. Iespējas mums tiek pasniegtas uz Kristāla šķīvīšiem.. Vienīgi viesmīļi neuzkavējas tik ilgi, cik mēs ilgi domājam, pieņemt, nepieņemt, kāpēc un ko, un kā, un vispār wtf.. Un aiziet projām.. Tāpēc.. Ķer!!

Eh, es atkal novirzījos..

Šodien šobrīd esmu laimīga! Dalos ar jums šajā mazajā laimes mirklī!!

Lai jums jauka nākamā darba nedēļa! ;):*

p.s. Un jā, vai es teicu, ka ir iestājies Pavasaris?? :P

Ikšķilē

Vakar braukājot turpu šurpu pa Pārdaugavu, nonācu pie secinājuma, ka ņemot vērā šī brīža situāciju, cilvēki par pašsaprotamu pieņem citu cilvēku negatīvo rīcību, jo kā nekā krīze, naudas nav un visiem slikti, tāpēc tas ir normāli, ka izgāžam dusmas, pat ja tas ir uz citiem cilvēkiem. Bet šie citi cilvēki to uztver kā pašsaprotamu, un negatīvismu nes tālāk, jo arī viņiem ir krīze, nav naudas un viss ir slikti. Veidojas tāds kā apburtais loks. Un nevienam nepaliek labāk, jo neviens necenšas situāciju jebkādā veidā risināt.

Bet problēma tāda, ka daudziem nav nemaz tik slikti, kā viņi izliekas, kā izturās un parāda citiem. Sākot melot sev, mēs melojam apkārtējiem, veicinot krīzi. Eh, stulbi.

Esmu pateicīga par ģimeni un draugiem, par jumtu virs galvas, par bezmaksas mācībām (protams, ir jāmācās), par iespējām strādāt ārzemēs, par ēdienu, kas apmierina garšas kārpiņas, par cilvēkiem, kas mani mīļo un par cilvēkiem, kurus varu mīlēt es. :)

p.s. Kāda jēga valdībai, ja problēma ir starp cilvēkiem, un viņu attiecībām?

p.p.s. Tātad, būsim pozitīvāki pret sevi, pret citiem, un tad arī mūsu dzīves kļūs labākas! Palīdzēt citiem nozīmē palīdzēt arī sev! Līdzīgi kā psiholoģijā, psihoterapijā. :) Well, heads up! Un viss būs kārtībā (aij, kā man šitas nodrāztais teiciens ir apriebies)! :)

Viela pārdomām

Kas īsti notiek cilvēku prātos, kad viņi nestāsta patiesību, bet ne tāpēc, ka vienkārši nestāsta, bet melo acīs skatīdamies?? Vai viņi jūtas pārāki?? Vai pat mazākā viņu smadzeņu šūna neiedomājas par to, ka maybe šis cilvēks, kam tiek borētas smadzenes zina visu, kā kas ir noticis, vai ticis teikts??

Un kāpēc uz mums tik lielu ietekmi atstāj alkohols? Saprotu ķīmisko iespaidu, bet kāpēc ir jādomā, ka cilvēks neatcerēsies, kas ir noticis iepriekšējā vakarā vai pirms pāris stundām?? Vai tiešām mums šķiet, ka labāk ir noslēpt patiesību un melot, lai sevi celtu debesīs, un padarītu labāku citu acīs??

Ja esam draugi/draudzenes, tad kāpēc ir jāstāsta kaut kādi bullshit?? Vai tiešām no tā mums paliek labāk, nekā no cilvēcīgām attiecībām?? No vienkāršas cilvēciskas izrunāšanās... Atbildības sajūta pret sevi un pret tā saucamajiem draugiem, kur tā ir pazudusi?? Redzu un dzirdu aizvien mazāk no tā..

Kāpēc ir vieglāk atklāties tikko iepazītam cilvēkam, nekā cilvēkam, ko uzskatam par draugu?

Vai būt vidutājam ir slikti? Neitrālajai personai??

Kāpēc mēs tik ļoti baidāmies no tā, ko citi par mums padomās, pateiks citiem?? Laikam tamdēļ, ka mūsdienu pasaulē viss balstīts uz sabiedrību, tās attiecībām, un ‘sakariem’...

Kāpēc mums ir tik grūti atzīties sev pašiem, ja ne citiem, par to kā jūtamies, ko esam pastrādājuši un pateikuši??

Vai tiešām mūsdienās neeksistē tādas lietas, kā romantika, randiņi un džentelmeņi?? Vai arī sievietes, mēs pašas, viņus esam iznīcinājušas ar saviem darbiem, vārdiem un pārmetumiem???

Kāpēc mums ir tik ļoti bail būt pašiem??? Bet mēs par visu vairāk gribam iekarot citu simpātijas, uzticību?? Labi, ja tikai pāris cilvēku labvēlību, bet ne jau visas pasaules!! Kā teikts vienā dzejolī :”...nesāc tam izdziedāt visas savas dziesmas. Tu nepagūsi...” /Naomi Shihab Nye/ Tāpat nevajag censties būt visiem par draugiem, tu nepagūsi, un palaidīsi garām to, kuru tik tiešām ir bijis vērts iepazīt tuvāk...

Kāpēc mums ir tik ļoti bail palikt vieniem?? Neatrast konkrētā brīdī konkrētu cilvēku?? P.S. Karīna saka, ka negrib būt viena!! A ko māca The Secret?? :D Dažreiz vajag būt vienam, vienam ar savām domām un vispār saprast ko tev vajag, vai nevajag, ko tu gribi vai negribi!!! Veltīt laiku sev un sevis iepazīšanai!! Jo kā gan tu varēsi kontaktēties ar citiem cilvēkiem, ja tu nezināsi, kas esi tu pats??

Un vai tiešām ir tik grūti saprast to, ka gribās to mīļumu??

Kāpēc mēs tik ļoti baidāmies dzirdēt patiesību un dzirdēt negatīvu?? To, kas attiecas uz mums, vai uz citiem, mums tuviem cilvēkiem? Vai no tā, ka mēs nepasakām visu līdz galam, vai no tā kļūst vieglāk?? Vai ir tik grūti pateikt visu kā ir, nevis slepeni turēt noslēpumus, sīkumus, prom no citu acīm??

Kāpēc mēs bieži redzam tikai to, ko gribam redzēt, un dzirdam tikai to, ko gribam dzirdēt? Un sakām tikai to, ko gribam, lai mums saka? Kāpēc ir tik grūti mūsdienās paklusēt un uzklausīt kādu, it īpaši, ja tas ir tavs draugs??

Kāpēc ir cilvēki, kas dzīvo no citu sāpēm? Vai tiešām ir tā, ka no tā, ka citiem ir slikti viņiem paliek labāk?? Redzot, ka citam iet sliktāk par viņu, vai tiešam tas palīdz savu dzīvi iztēloties vieglāku un jaukāku? Jo tas ir tik īslaicīgs pasākums!! Tā tu vari pazaudēt draugus!! Vēl jo vairāk, ja šie draugi, kas nāk pie tevis pēc palīdzības, nesaņem neko pretī – ne labus vārdus, ne blakus būšanu, neko... Tad kur ir draudzība? Abpusējā sapratne? Uzticība?

Vai pieminot to, ko citi būtu piemirsuši, mēs paši sev liekam labāk domāt par savu atmiņu un izturēšanos??

Kāpēc mani tik ļoti pievelk cilvēki, kas ir tik „nost no ceļa”, un lieli „runātāji”, bet ne labi darītāji?? Kaut gan tā laikam nav pareizā atziņa.. Līdz tai vēl jānonāk..

Cilvēkiem tik ļoti nepatīk vārds krīze un visas darbības, kas ar to saistītas. Un valdība laikam īpaši neprotestē pret krīzes ieildzināšanu. Jāsāk taupīt. Jāturpina skaitīt makā nauda un rēķināt visi ienākumi, izdevumi... Bet kāpēc pasaulē ir tik daudz cilvēku, kas cenšas izdzīvot (būtu vēl salīdzinoši normāli), bet dzīvot uz citu rēķina?? Kāpēc ir dzimuši tik daudz nekaunīgi un mantkārīgi cilvēki? Are they not human beings? Do they not care about other human beings?

Bet no otras puses, neesmu pats labākais piemērs, kā būt draugam/draudzenei? Esmu patmīlīga/nedaudz egoiste.. Bet vai tas ir slikti, ja vien neesmu mantkārīga un parazīts??

30.novembris. Vetervaksa postulāts. Tava saasinātā reakcija uz kādu situāciju ir apgriezti proporcionāla iegūtās informācijas patiesumam.

Ja mēs uzzinām kādu ne pārāk iepriecinošu ziņu par mums ne pārāk patīkamu cilvēku, vai tas, ka mūsu izturēšanās mazliet mainās uz labo pusi, ir rādītājs, ka mums šis cilvēks rūp?

Kāpēc mēs tā pieķeramies materiālajām lietām, ne cilvēkiem? Kāpēc necenšamies paši iepazīt šo cilvēku, nevis uzticēties kāda teiktajam par viņu? Jo ne apģērbs, kas viņam ir mugurā, ne mantas, kuras viņam pieder tāpat vien, neparāda neko no viņa personības un individualitātes...

Tuvojas Ziemassvētki, tradicionāli iepirkšanās drudža laiks, bet varbūt šogad viss būs citādāk, pat nebaidīšos teikt, savādāk. Ir jākļūst personiskiem, jo ne jau dāvana ir svarīga, bet gan cilvēks un sajūtas!! Kāpēc mēs ar nelieliem līdzekļiem, vai arī pilnīgi bez līdzekļiem nevaram radīt labu noskaņu un mazliet prieka?? Pie tam, tas taču neprasa nemaz tik daudz!! Mazliet jāpakustina savas smadzenes, uz ko tieši laikam mūsdienu cilvēce ir ļoti slinka!.. Kāpēc??

Vai mūsdienu pasaulē vispār ir iespējama patiesa draudzība starp cilvēkiem????

Bet mēs esam sabiedriskas būtnes! Mums ir nepieciešamība pēc sarunām, jo jau pašā sākumā, pēc piedzimšanas, mums ir ģimene un cilvēki, kas rūpējas par tevi. Un tik maz ir nepieciešams, lai radītu pieradumu...

Kāpēc spēles nevaram spēlēt bez sacenšanās? Kāpēc mums vienmēr jābūt kaut kādā viedā pārākiem par citiem? Jo vai tad spēle nenes lielāku prieku, ja tā nes prieku, nevis titulu – uzvarētājs vai zaudētājs??

Kāpēc mums jāuzstāj uz to, ka pazīstam kādu cilvēku labāk tikai tāpēc, ka ilgāk. Jo, ja mēs pavadām lielu daļu sava laika kopā ar šo cilvēku, jā, mēs ļoti daudz uzzinām par šīs personas raksturu un izteikumiem, bet ne tik daudz lai uzteiktu, ka mēs zinām viņu vislabāk, un mūsu viedoklis ir vispareizākais!! Kāpēc ir jārada par sevi šis iespaids?? Un ja nu ir iespēja pārbaudīt, un tu esi maldījies un domājis nepareizi, tad vai par tevi būs radies šis „labais iespaids”? Kāpēc ir jāmuļķo cilvēki, ja ir kaut niecīga, bet iespēja, ka tevi atmasko??

Kāpēc tik nedaudzi cilvēki ir spējīgi saprast, ka tas kas notiek, notiek dabiski, nav ietekmējams un maināms? Un ka mums katram ir sava dzīve, savas domas, kuras dažreiz stādam augstāk par visām pārējām??

Ja gadās atrisināt šos jautājumus, man prieks, jo tad jūsu dzīvē būs lielāka skaidrība nekā pašlaik manējā.. Bet gan jau - dzīvošu, mācīšos, zināšu...

Tallinn

Īstenībā stāsts ir nevis par Tallinu, bet gan šo vakaru. Un vispār dienu. Izvērtās tīri jauka, pat pati negaidot neko īpašu tā izvērtās ļoti patīkama. Es zinu, runāju riņķī un apkārt, bet ne par lietu.
Gara diena. Sākums: pirmdiena 7:30 - rīta duša un brokastis. Beigas: otrdiena 1:30 - tēja un tumšā šokolāde ar lazdu riekstiem. Vieta: Rīga - Jelgava - Rīga.
* Tavs lielākais ienaidnieks esi tu pats, un tavs labākais draugs esi tu pats sev! Viedi vārdi.
* Kurš būtu redzējis Šarloti, Mirandu, Keriju un Samantu pīpējam ūdenspīpi pagrabiņā Ģertrūdes ielā, bet man šodien laimējās.
* Vēl aizvien liels fans Maarja Ja Rannap - Labi jaatund Klaasi igauņu jaunā māksliniece ar Simfoniskā Orķestra piedalīšanos. Noskaņu mūzika.
* Dzīvoklis, mīļums, Londona, nedēļas nogale mājā pie ezera. Viela pārdomām.
* Darbiņš un pusdienās vistiņa ar makaroniem. Nu kas var būt labāks par šo?!
* Sāc ar sevi! Mīli sevi! Cieni sevi! Runā ar sevi! Uzklausi sevi! Mīli sevi!
Bučas. Arlabunaksniņu un saldus sapņus. I know I will have them. :*