Un kāpēc uz mums tik lielu ietekmi atstāj alkohols? Saprotu ķīmisko iespaidu, bet kāpēc ir jādomā, ka cilvēks neatcerēsies, kas ir noticis iepriekšējā vakarā vai pirms pāris stundām?? Vai tiešām mums šķiet, ka labāk ir noslēpt patiesību un melot, lai sevi celtu debesīs, un padarītu labāku citu acīs??
Ja esam draugi/draudzenes, tad kāpēc ir jāstāsta kaut kādi bullshit?? Vai tiešām no tā mums paliek labāk, nekā no cilvēcīgām attiecībām?? No vienkāršas cilvēciskas izrunāšanās... Atbildības sajūta pret sevi un pret tā saucamajiem draugiem, kur tā ir pazudusi?? Redzu un dzirdu aizvien mazāk no tā..
Kāpēc ir vieglāk atklāties tikko iepazītam cilvēkam, nekā cilvēkam, ko uzskatam par draugu?
Vai būt vidutājam ir slikti? Neitrālajai personai??
Kāpēc mēs tik ļoti baidāmies no tā, ko citi par mums padomās, pateiks citiem?? Laikam tamdēļ, ka mūsdienu pasaulē viss balstīts uz sabiedrību, tās attiecībām, un ‘sakariem’...
Kāpēc mums ir tik grūti atzīties sev pašiem, ja ne citiem, par to kā jūtamies, ko esam pastrādājuši un pateikuši??
Vai tiešām mūsdienās neeksistē tādas lietas, kā romantika, randiņi un džentelmeņi?? Vai arī sievietes, mēs pašas, viņus esam iznīcinājušas ar saviem darbiem, vārdiem un pārmetumiem???
Kāpēc mums ir tik ļoti bail būt pašiem??? Bet mēs par visu vairāk gribam iekarot citu simpātijas, uzticību?? Labi, ja tikai pāris cilvēku labvēlību, bet ne jau visas pasaules!! Kā teikts vienā dzejolī :”...nesāc tam izdziedāt visas savas dziesmas. Tu nepagūsi...” /Naomi Shihab Nye/ Tāpat nevajag censties būt visiem par draugiem, tu nepagūsi, un palaidīsi garām to, kuru tik tiešām ir bijis vērts iepazīt tuvāk...
Kāpēc mums ir tik ļoti bail palikt vieniem?? Neatrast konkrētā brīdī konkrētu cilvēku?? P.S. Karīna saka, ka negrib būt viena!! A ko māca The Secret?? :D Dažreiz vajag būt vienam, vienam ar savām domām un vispār saprast ko tev vajag, vai nevajag, ko tu gribi vai negribi!!! Veltīt laiku sev un sevis iepazīšanai!! Jo kā gan tu varēsi kontaktēties ar citiem cilvēkiem, ja tu nezināsi, kas esi tu pats??
Un vai tiešām ir tik grūti saprast to, ka gribās to mīļumu??
Kāpēc mēs tik ļoti baidāmies dzirdēt patiesību un dzirdēt negatīvu?? To, kas attiecas uz mums, vai uz citiem, mums tuviem cilvēkiem? Vai no tā, ka mēs nepasakām visu līdz galam, vai no tā kļūst vieglāk?? Vai ir tik grūti pateikt visu kā ir, nevis slepeni turēt noslēpumus, sīkumus, prom no citu acīm??
Kāpēc mēs bieži redzam tikai to, ko gribam redzēt, un dzirdam tikai to, ko gribam dzirdēt? Un sakām tikai to, ko gribam, lai mums saka? Kāpēc ir tik grūti mūsdienās paklusēt un uzklausīt kādu, it īpaši, ja tas ir tavs draugs??
Kāpēc ir cilvēki, kas dzīvo no citu sāpēm? Vai tiešām ir tā, ka no tā, ka citiem ir slikti viņiem paliek labāk?? Redzot, ka citam iet sliktāk par viņu, vai tiešam tas palīdz savu dzīvi iztēloties vieglāku un jaukāku? Jo tas ir tik īslaicīgs pasākums!! Tā tu vari pazaudēt draugus!! Vēl jo vairāk, ja šie draugi, kas nāk pie tevis pēc palīdzības, nesaņem neko pretī – ne labus vārdus, ne blakus būšanu, neko... Tad kur ir draudzība? Abpusējā sapratne? Uzticība?
Vai pieminot to, ko citi būtu piemirsuši, mēs paši sev liekam labāk domāt par savu atmiņu un izturēšanos??
Kāpēc mani tik ļoti pievelk cilvēki, kas ir tik „nost no ceļa”, un lieli „runātāji”, bet ne labi darītāji?? Kaut gan tā laikam nav pareizā atziņa.. Līdz tai vēl jānonāk..
Cilvēkiem tik ļoti nepatīk vārds krīze un visas darbības, kas ar to saistītas. Un valdība laikam īpaši neprotestē pret krīzes ieildzināšanu. Jāsāk taupīt. Jāturpina skaitīt makā nauda un rēķināt visi ienākumi, izdevumi... Bet kāpēc pasaulē ir tik daudz cilvēku, kas cenšas izdzīvot (būtu vēl salīdzinoši normāli), bet dzīvot uz citu rēķina?? Kāpēc ir dzimuši tik daudz nekaunīgi un mantkārīgi cilvēki? Are they not human beings? Do they not care about other human beings?
Bet no otras puses, neesmu pats labākais piemērs, kā būt draugam/draudzenei? Esmu patmīlīga/nedaudz egoiste.. Bet vai tas ir slikti, ja vien neesmu mantkārīga un parazīts??
30.novembris. Vetervaksa postulāts. Tava saasinātā reakcija uz kādu situāciju ir apgriezti proporcionāla iegūtās informācijas patiesumam.
Ja mēs uzzinām kādu ne pārāk iepriecinošu ziņu par mums ne pārāk patīkamu cilvēku, vai tas, ka mūsu izturēšanās mazliet mainās uz labo pusi, ir rādītājs, ka mums šis cilvēks rūp?
Kāpēc mēs tā pieķeramies materiālajām lietām, ne cilvēkiem? Kāpēc necenšamies paši iepazīt šo cilvēku, nevis uzticēties kāda teiktajam par viņu? Jo ne apģērbs, kas viņam ir mugurā, ne mantas, kuras viņam pieder tāpat vien, neparāda neko no viņa personības un individualitātes...
Tuvojas Ziemassvētki, tradicionāli iepirkšanās drudža laiks, bet varbūt šogad viss būs citādāk, pat nebaidīšos teikt, savādāk. Ir jākļūst personiskiem, jo ne jau dāvana ir svarīga, bet gan cilvēks un sajūtas!! Kāpēc mēs ar nelieliem līdzekļiem, vai arī pilnīgi bez līdzekļiem nevaram radīt labu noskaņu un mazliet prieka?? Pie tam, tas taču neprasa nemaz tik daudz!! Mazliet jāpakustina savas smadzenes, uz ko tieši laikam mūsdienu cilvēce ir ļoti slinka!.. Kāpēc??
Vai mūsdienu pasaulē vispār ir iespējama patiesa draudzība starp cilvēkiem????
Bet mēs esam sabiedriskas būtnes! Mums ir nepieciešamība pēc sarunām, jo jau pašā sākumā, pēc piedzimšanas, mums ir ģimene un cilvēki, kas rūpējas par tevi. Un tik maz ir nepieciešams, lai radītu pieradumu...
Kāpēc spēles nevaram spēlēt bez sacenšanās? Kāpēc mums vienmēr jābūt kaut kādā viedā pārākiem par citiem? Jo vai tad spēle nenes lielāku prieku, ja tā nes prieku, nevis titulu – uzvarētājs vai zaudētājs??
Kāpēc mums jāuzstāj uz to, ka pazīstam kādu cilvēku labāk tikai tāpēc, ka ilgāk. Jo, ja mēs pavadām lielu daļu sava laika kopā ar šo cilvēku, jā, mēs ļoti daudz uzzinām par šīs personas raksturu un izteikumiem, bet ne tik daudz lai uzteiktu, ka mēs zinām viņu vislabāk, un mūsu viedoklis ir vispareizākais!! Kāpēc ir jārada par sevi šis iespaids?? Un ja nu ir iespēja pārbaudīt, un tu esi maldījies un domājis nepareizi, tad vai par tevi būs radies šis „labais iespaids”? Kāpēc ir jāmuļķo cilvēki, ja ir kaut niecīga, bet iespēja, ka tevi atmasko??
Kāpēc tik nedaudzi cilvēki ir spējīgi saprast, ka tas kas notiek, notiek dabiski, nav ietekmējams un maināms? Un ka mums katram ir sava dzīve, savas domas, kuras dažreiz stādam augstāk par visām pārējām??
Ja gadās atrisināt šos jautājumus, man prieks, jo tad jūsu dzīvē būs lielāka skaidrība nekā pašlaik manējā.. Bet gan jau - dzīvošu, mācīšos, zināšu...
No comments:
Post a Comment