Ikšķilē

Vakar braukājot turpu šurpu pa Pārdaugavu, nonācu pie secinājuma, ka ņemot vērā šī brīža situāciju, cilvēki par pašsaprotamu pieņem citu cilvēku negatīvo rīcību, jo kā nekā krīze, naudas nav un visiem slikti, tāpēc tas ir normāli, ka izgāžam dusmas, pat ja tas ir uz citiem cilvēkiem. Bet šie citi cilvēki to uztver kā pašsaprotamu, un negatīvismu nes tālāk, jo arī viņiem ir krīze, nav naudas un viss ir slikti. Veidojas tāds kā apburtais loks. Un nevienam nepaliek labāk, jo neviens necenšas situāciju jebkādā veidā risināt.

Bet problēma tāda, ka daudziem nav nemaz tik slikti, kā viņi izliekas, kā izturās un parāda citiem. Sākot melot sev, mēs melojam apkārtējiem, veicinot krīzi. Eh, stulbi.

Esmu pateicīga par ģimeni un draugiem, par jumtu virs galvas, par bezmaksas mācībām (protams, ir jāmācās), par iespējām strādāt ārzemēs, par ēdienu, kas apmierina garšas kārpiņas, par cilvēkiem, kas mani mīļo un par cilvēkiem, kurus varu mīlēt es. :)

p.s. Kāda jēga valdībai, ja problēma ir starp cilvēkiem, un viņu attiecībām?

p.p.s. Tātad, būsim pozitīvāki pret sevi, pret citiem, un tad arī mūsu dzīves kļūs labākas! Palīdzēt citiem nozīmē palīdzēt arī sev! Līdzīgi kā psiholoģijā, psihoterapijā. :) Well, heads up! Un viss būs kārtībā (aij, kā man šitas nodrāztais teiciens ir apriebies)! :)