Palicis ir mazāk nekā mēnesis un es jau atkal redzēšu mammu un brāli, arī Ivaru. Un būšu Amerikā. Redzēšu visu, ko jau sen sen esmu vēlējusies redzēt.
Bet ne jau par to gribēju rakstīt. Pēdējā laikā aizvien vairāk sāku domāt par to, cik daudz, vai pa
reizāk, cik maz kontaktējos ar saviem tuviniekiem un draugiem, it īpaši tiem, kas man ir mīļi un dārgi. Vai es baidos? No kā? Es neesmu pateikusi paldies par somas atvešanu, neesmu izteikusi līdzjūtību tuvinieka zaudēšanā, neesmu apsveikusi cilvēkus vārda dienās, dzimšanas dienās, ar maģistra grāda iegūšanu.Vēl es tik sen neesmu pabijusi viena, tikai ar savām domām. Londonā tu nekad nepaliec viens, tu tiec iekļauts cilvēkos. Mājās, darbā un pa ceļam, tu neesi viens. Vienmēr kāds/kādi būs līdzās. Tāpēc es slīkstu grāmatās un mūzikā. Vismaz transportā - lasu grāmatu, vienu pēc otras, vai arī klausos dziesmas, kas man kompī ir, uz riņķi, atkārtojumā.
Kādu brīdi pirms Mārtiņš ir mājās no darba, esmu viena, tāpēc sadūšojos uzrakstīt.
Gribu lūgt piedošanu par neatbildētām vēstulēm, īsziņām un zvaniem.
Centīšos laboties, bet neko nesolu. Lai gan zinu, ka tad, kad būšu atpakaļ, gribēšu satikt visus. Īpaši jau manus muskatierus.
Bučas, arlabunakti.
