Vakar no rīta pavadīju Pulkvedi uz lidmašīnu, kas lido uz Liverpūli. Raudāju. Vairāk gan jau tajā brīdī, kad sēdēju autobusā uz centru. Kad bijām kopā, vēl turējos. Tikai tāpēc, lai nekļūtu skumji arī viņam. Es zinu, ka viņš negribēja braukt prom, bet es saprotu arī kāpēc viņš aizbrauca.
Un viss būs kārtībā. BEt šos vārdus drīkstu teikt tikai es, un pat tad man sariešas asaras acīs, kā tagad. Nevajag mani mierināt. Es zinu, ka viss, kas notiek, mūs kādā veidā māca, stiprina un pilnveido.
Un nemaz nepaies ne pusotrs mēnesis, un viņš, mans mīļums, būs atpakaļ. Tas nekas, ka tikai uz nedēļu. Es izbaudīšu, un ceru, ka viņš arī. Ar nepacietību gaidu to brīdi, kad varēšu braukt uz lidostu viņu sagaidīt.
Tagad jākoncentrējas uz mācībām un darbiņu. Jāpelna nauda barčikam. Mazliet, tieši šobrīd esmu apslimusi, bet tas laikam no emocionālajiem pārdzīvojumiem, pāries. Jau pāriet. Lēnām, bet pāriet. Rīt uz skolu, gatavošu olu ēdienus - omleti un ceptas olas.
Pārdzīvošu. Viss forši. p.s. Šodien biju vannā. Tas bija silti un jauki.
No comments:
Post a Comment