Jebkurā gadījumā. Piecēlos ar domu, (pareizāk mani piecēla telefona zvans, ar tekstu, cikos būšu darbā - tas bija ap plkst 14), ka būs jāiet uz darbu, pa ceļam jāieskrien veikalā un jāiepērk vajadzīgais virtuvei. Bet nē, pēc dušas uzzvanīju Gunčam, šis teica, ka viss esot nokārtots, Direktora draudzene jau esot aizgājusi. Jauki. Tātad visa diena tikai man.
Izgāju no mājas, jo zināju, ka mājās visu dienu nosēdēt, neko neizdarīt, tāpat nebūtu nekādas jēgas. Tāpēc droši iekāpu tramvajā, un izkāpu pieturā pie Origo. Iegāju Jāņa Rozes grāmatnīcā un nopirku mehānisko zīmuli un trīs zilas pildspalvas. Paskatījos arī uz lēto grāmatu stendu, bet tur grāmatas nu vienkārši nav normālas. Lēti tulkoti romāni. Kaut gan dažas dzejas grāmatas varēja būt tīri lasāmas.
Iečekoju Dubļu Kafijas jauno ēdienkarti. Kaut kā ļoti piesaistīja, ka ēdieniem visiem ir bildes klāt, plus lielākā daļa no tiem, atgādina restorānu ēdienus. Kas notiek Albertā? Gandrīz, ja ne pat pilnīgi, tas pats! No paba ēdieniem pārejam uz restorāna smalkajiem, vai vismaz uz to pusi. :D Bet, tātad.. Paēdu garšīgi - Spaghetti a la Bolognese. Un jau tā pēc izskata garlaikotajam un nogurušajam bārmenim palūdzu uztaisīt man Caffe Mocca. (Šokolādes meitenes zina, cik jautra ir tās pagatavošana!).
Izdomāju aiziet uz kino. Kopš filmas The Book of Eli treilera noskatīšanās, gribēju to redzēt, nu tad beidzot arī noskatījos. Un pēkšņi pārņēma tāds miers. Mūzika, sižets, galvenā doma, D.Wašingtona aktierspēle. Jā, mazliet skarba sākumā un vidū. Bet tad, kad saproti, kāds ir filmas vēstījums, tas atsver asiņainos kautiņus, šaudīšanos un citas izdarības, kas šodien mani pārāk nefascinēja. Kaut gan, pēcāk izlasot dažus faktus par filmu iekš imdb.com - Wašingtons visus trikus veicis pats, jo pirms tam viņu esot apmācījis Brūsa Lī protežē. Tīri tā neko.
`
Nobeigumā. Šodien stāvot uz Forum Cinemas terases, es apzinājos, ka man pietrūks šīs skaistās pilsētas, man pietrūks draugu un ģimenes, man pietrūks arī darbs un studijas. Bet es zinu, ka mani Londonā sagaida kaut kas citādāks. Un sagaida mans mīļotais cilvēks. Kā teica, viens no mūsu regulārajiem klientiem darbā - that is a very nice city, if you have an opportunity, use it, you will enjoy it and you will do it great there. Paldies.
Un jā, Esh, es baidos. Bet labāk laikam ir to atzīt un samierināties, nekā turpināt sev melot, ka neparko neuztraucos, vai ne?
Tā es arī darīšu. Riskēšu.
`
No comments:
Post a Comment